Programmas "Latvijas skolas soma" komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem turpina rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Šomēnes fokusā arhitektūra.
Programma "Latvijas skolas soma" sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, materiālajā un nemateriālajā kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdz akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Daloties ar arhitektu biroja OUTOFBOX dibinātāja Pētera Bajāra pārdomām par arhitektūru, mēs vēlamies aktualizēt programmas "Latvijas skolas soma" mērķi paplašināt gan skolēnu, gan skolotāju skatījumu uz apkārt esošo pasauli, saredzot tajā daudzveidīgo kultūras un mākslas klātesamību, ietekmi un potenciālu.
No šī redzīguma izriet virkne citu būtisku jautājumu – par sabiedrībā valdošajām attiecībām, par iesaistīšanos vai samierināšanos, cilvēka vai esošas sistēmas svaru un varu lēmumu pieņemšanas procesā. Izrādās, tik daudz kas par šo atklājas, pamanot arhitektūras valodu. Pievienojiet šo dimensiju Latvijas kultūras un mākslas izzināšanas procesam, kopā ar skolēniem atklājot, ka arhitektūra ir klātesoša un nozīmīga arī stāstā par Āraišu ezerpils ļaudīm, Cēsu pils iemītniekiem, Grīziņkalna, Zolitūdes un Ķīpsalas iedzīvotājiem. Ja tā, tad sarunas par arhitektūru būs ne vien iederīgas, bet pat nepieciešamas ne vien ierastajās tehnoloģiju, kultūras un dabaszinātņu, bet arī literatūras, vēstures, sociālo zinību tēmu apguvē.
Īpaša tēma ir pedagoģijas un arhitektūras attiecības. Kā saka vēl viens arhitekts Jure Kotniks, "ir vienkārši uzprojektēt skaistu skolu, bērnudārzu, kas patiks politiķiem, vecākiem, bet galvenais ir telpu funkcionalitāte, kā tās racionāli varēs izmantot bērni, lai viņi sekmīgāk attīstītos".
Vai bērnudārzi un skolas veidotas kā vietas – ērtas, darboties rosinošas vai, darot kā allaž pieņemts, sanākušas kā kārtējās nevietas, kuras neglābs košās krāsās nokrāsotas ārsienas? Vai iekšpusē izglītības iestādēs ir veidotas daudzfunkcionālas, viegli transformējamas telpas ar apdzīvojamām sienām, kāpnēm, nišām utt., kas viss kopā darbojas kā 100 % mācīšanās vide? Un, ja tā nav, kas ir tas, ko varam mainīt, ja vien apzināmies, kāpēc?
Varbūt tieši tāda arhitektūras iepazīšana ar programmas "Latvijas skolas soma" palīdzību būtu visnoderīgākā? Domājot par cilvēkiem un kontekstiem, skolēniem būs vieglāk ielāgot un izprast tās zināšanas, kas skolā jāapgūst, piemēram, dažādi arhitektūras stili un tiem raksturīgās konkrētās iezīmes un īpašību kopums, kas atklāj to funkcionālo, konstruktīvo un māksliniecisko pusi. Detaļu izcelšanā skolotāji nav skubināmi, bet svarīgi nepazaudēt maģisko un brīžiem tik kaitinošo vārdiņu "kāpēc?". Raudzīties uz arhitektūru ar "kāpēc" prātā mūs mudina Pēteris Bajārs. Lai noder!
Rakstu papildina ieskats arhitektūras nozares piedāvājumā programmā “Latvijas skolas soma”.
Aija Tūna, Dr. paed.,
programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja
Pēteris Bajārs,
Arhitektu biroja OUTOFBOX dibinātājs
Pārdomas par arhitektūras jēgu
Arhitektūra, lai arī mūsu ikdienā maz apspriesta, ir no visām mākslām (vai arhitektūra ir māksla vai tomēr amatniecība – tas būtu atsevišķa raksta vērts) vistuvāk esošā un visvairāk dienas gaitas ietekmējošā. Ja pastāv iespēja izslēgt garlaicīgu raidījumu, aiziet no nebaudāmas izrādes vai aizvērt apnikušu grāmatu, tad no arhitektūras mums neaizmukt. Tā ir visur esoša. Pilsētas, ielas, laukumi, mājas, pat sienas, kas mums apkārt, – viss ir laba vai slikta, bet tomēr arhitektūra. No ērtībām vai neērtībām līdz emocijām, ko tā sniedz, atkarīgs katrs mūsu solis un mūsu nākotnes lēmumi. Visprecīzāk to novērojis un vārdos ietērpis ir Vinstons Čērčils: "We shape our buildings; thereafter they shape us."*
Arhitektūra, kas joprojām daudziem šķiet kas eksotisks un filmu cienīgs, patiesībā ir daudz vienkāršāka, ja cilvēks sevī atklāj novērotāja dotības, ja sāk ieklausīties citos vai vienkārši pats piefiksē mirkļus, telpas un vietas, kas liek justies labi. Kāpēc pilsētā ir ielas, kurās iegriežamies biežāk, kāpēc ir citas, kurām cenšamies ātrāk izskriet cauri? Kāpēc ir laukumi, kas izstaro dzīvību, bet ir vietas, kur vējš gar pamestiem skatlogiem vien putekļus dzenā?
Visam pamatā ir vienkārši novērojumi. Jeb kā mēs birojā to saucam – vienkāršās patiesības. Cilvēkiem patīk sēdēt, kad to muguras ir piesegtas (ne velti klasē pirmie aizpildās aizmugures soli), cilvēki piesaista citus cilvēkus, tiem patīk vērot citus cilvēkus. Tiem patīk, ja citi cilvēki vēro viņus. Tieši tāpēc mirdzoši kafejnīcu logi ir piesaistošāki nekā apputējuši auto stāvvietās. Jo tie rada piederības sajūtu, tie rada vietu.
Runājot par vietu. Arī tur ir vienkārša patiesība, ko vārdos ietērpis franču antropologs Marks Ožē, – vieta ir vienkārši vieta, kurā mājo tās pamatiedzīvotāji, kas kultivē to, aizsargā to, izceļ tās kvalitātes un pieskata vietas robežas. Un nevieta – kur indivīds ir piesaistīts formālā veidā, kur nekāda dabīga sociālā dzīve nav iespējama. Freds Kents, Project for Public Spaces vadītājs, vietradē gāja soli tālāk, definējot četrus vietas pamatkritērijus – tēls, piekļuve, aktivitātes un sociālais aspekts. Zaudējot kaut vienu no šiem kritērijiem, vietrade var izrādīties neveiksme. Ko līdz burvīga arhitektūra, nospodrināts tēls, ja vieta ir nepieejama un kādai sociālai grupai slēgta? Ko līdz mākslīgi uzpūsti pasākumi, ja līdz tiem nokļūt ir grūti un pats vietas izskats neuzrunā?
Ar tik daudz vienkāršām patiesībām un citu izbūvētām kartēm un vadlīnijām, šķiet, kā gan var nošaut greizi? Un tomēr top vietas, par kurām kauns. Nepretendējot uz absolūto taisnību un "es visu zinu", šķiet, joprojām daudziem savs ego, savas ambīcijas stāv daudz augstāk par ieklausīšanos otrā. Kā atzinis dāņu pilsētplānotājs Jans Gēls (kura grāmata "Pilsēta cilvēkiem" tulkota arī latviski), viņa lielākā veiksme ir savā dzīvē satikt un apprecēt psiholoģi. Tas arhitektam pavēris pilnīgu citu pasauli, kuras centrā ir cilvēks – ko tas jūt un kā domā.
Tik tālu ticis, tā arī nepieskaroties "īstajai arhitektūrai" – ēkām, konstrukciju mezgliem, materiāliem vai energoefektivitātei –, varu teikt, ka arhitektūra ir ne tikai viss, kas mums apkārt, bet arī tas, kas ir mūsu sajūtas – vai tas būtu prieks vai raizes. Arhitektūra ir visapkārt. Un laba arhitektūra pārzina cilvēku ieradumus, tā klausās viņu vēlmēs, tā sarunājas. Un vienmēr iet soli tālāk, radot arī to, ko cilvēks pat nezina, ka šobrīd vēlas. Tikai esot soli priekšā, ir iespēja progresēt, izaicināt, testēt, iespējams, arī kļūdīties, bet galu galā – izdarīt secinājumus un mainīties uz augšu.
Arhitektūra nav ēkas, konstrukcijas, materiāli vai energoefektivitāte. Tā ir kompozīcija, tas ir pārdzīvojums, tās ir sajūtas. Šīs lietas nemāca skolas solā vienā konkrētā mācību priekšmetā, tās katrs pats ņem no visa, ko dzīve piedāvā. Pārdzīvojums atrodams izlasītā grāmatā, kompozīcija ir pamats visvienkāršākajai līdzi dungojamai dziesmiņai, bet dramaturģiju, scenogrāfiju var atrast gan kino, gan pēdējā noskatītajā teātra izrādē. Atliek tikai sev regulāri uzdot vienus un tos pašus jautājumus – kas, kā un ar kādiem līdzekļiem? To visu izfiltrēt, strukturēt, noglabāt. Un tad likt lietā. Vai tas liels, vai tas mazs.
Galvenais tomēr ir spēlēt visos līmeņos. Vai tā ir pilsēta, vai laukums. Vai tas ir ēkas siluets, mājas fasāde, pamanāmās detaļas vai taktilā pieredze, pieskaroties durvju rokturim. Ikkatrs līmenis ir pelnījis, lai to izlaistu caur savām sajūtām, caur to, kas uzklausīts. Lai top aktīvs, sociāls, estētisks un pieejams.
Un, ja arī jārīko revolūcija, ir svarīgi atcerēties – build on that others have built – būvē jau uz esošiem pamatiem. Tā nams sliesies augstāk.
*"Mēs veidojam celtnes, pēc tam tās veido mūs."