Publicēts: 28.11.2023.
Kas ir latviešu vēsturiskās zemes?
Latviešu vēsturiskās zemes ir Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija – Latvijas daļas, kuras raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un iedzīvotāju kopējā identitāte.
Katrai teritorijai ir raksturīgs vēsturiskums jeb relatīvā noturība laikā un konkrētajā ģeogrāfiskajā telpā. Latvijas teritoriālā iedalījuma struktūra atbilstoši kultūrvēsturiskajiem novadiem, mainīgajām politiskajām un ekonomiskajām robežšķirtnēm veidojusies un attīstījusies daudzu gadsimtu gaitā.
Latviešu vēsturiskās zemes rada izpratni par mūsu valsts ģeogrāfisko, etnolingvistisko un etnokulturālo kopsakarību. Katrai no zemēm ir sava, visai sarežģīta un līkumota pagātne. Un tomēr: kad 1918. gada 18. novembrī Latviju proklamēja par neatkarīgu un demokrātisku valsti, tā apvienoja visas vēsturiskās zemes, Satversmē nosakot, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
20. gadsimta 20. gados vēsturiskās zemes tika dēvētas par apgabaliem, atsevišķs apgabals bija Latvijas galvaspilsēta – Rīga. Vēsturiskajām zemēm nebija pārvaldes funkciju, bet tās kopā ar Rīgu bija teritoriālās vienības, kurām atbilda Saeimas vēlēšanu apgabali un kurās tika veidotas apgabaltiesas un apkopoti statistikas dati. Pēc neatkarības atgūšanas tika atjaunoti tiesu un Saeimas vēlēšanu apgabali, tika veidoti plānošanas reģioni.
2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā Valsts prezidenta Egila Levita rosinātais un Saeimas apstiprinātais “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Tas Latvijas Republikā bija pirmais normatīvais akts, kurā oficiāli tika pieminēta Sēlija un precīzi noteikta tās kultūrvēsturiskā teritorija. Ar šo likumu Sēlija tika pieskaitīta Latviešu vēsturiskajām zemēm. Administratīvo teritoriju un vēsturisko zemju robežas nereti nesakrīt, piemēram, vairāku Latvijas novadu viena daļa var būt piederīga vienai latviešu vēsturiskai zemei, pārējā – citai, tāpat Ķeguma, Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils un Krāslavas pilsētu daļas Daugavas kreisajā un labajā krastā.
Nācijas veidošanās
Nāciju veido konkrētas ģeopolitiskas teritorijas iedzīvotāji, kurus vieno valoda, kopīgas tradīcijas, vērtības, ar vēsturi saistītas atmiņas un vēlme pēc nācijas nepārtrauktības. Nacionālā identitāte ir viena no indivīda un kopienas identitātēm. To hierarhiju, tāpat kā piederības sajūtu tautai, teritorijai, valstij, nosaka dažādi faktori.
Tomēr pats pamats paliek nemainīgs – savas unikalitātes un tradīciju izpratne un darbs pie to saglabāšanas. Nācijas apziņa spēj mobilizēt un mudina atbalstīt citam citu – tieši tā 19. gadsimta vidū tapa pirmās latviešu sabiedriski aktīvās domubiedru grupas, kuru dalībniekus vienoja nacionālā piederība, savas nacionālās identitātes atzīšana, iespēja satikties un sarunāties par svarīgiem jautājumiem gan šaurākā, gan plašākā mērogā.
Kaut arī nacionālo ideju strāvojumu centrs sākotnēji saistās ar Vidzemes un Ziemeļlatvijas reģionu (te liela nozīme ir Tērbatas, mūsdienās – Tartu, Universitātei un tajā studējošo latviešu motivācijai darboties ar šiem jautājumiem), pamatnodoms – darboties un dzīvot tieši latviešu vidū un kopībā, organizējot un nostabilizējot nepārtrauktu kulturālu un politisku pašnoteikšanos, kļuva aktuāls arī pārējās vēsturiskajās zemēs.
Dzīvais mantojums
Nemateriālais kultūras mantojums ir dzīvs – tās ir mūsu zināšanas un prasmes. Šis mantojums tiek nodots no paaudzes paaudzē un ir mainīgs, jo maināmies mēs paši. Katra paaudze to pielāgo savām vajadzībām, un tas mūs veido – to, cik stipri un radoši esam mūsu modernajā, arvien globāli izlīdzinātākajā laikmetā. Šis mantojums dod mums piederības izjūtu savai dzimtai, kopienai, tautai.
Lai arī Latvija teritorijas ziņā ir salīdzinoši neliela valsts, tai raksturīga ievērojama daudzveidība – tradīciju, dabas īpatnību un aizvadīto gadsimtu liecību mantojuma ziņā. Varētu teikt, ka vēsturiskās zemes ir Latvijas mazās vizītkartes, ar kurām varam dalīties, iepazīstinot ar mūsu valsti. Arī pašiem, pat tad, ja Latvija krustu šķērsu apceļota, apskatīta un izzināta, pavisam negaidītā brīdī var atrasties iepriekš neiepazīta vieta, kas ar kaut ko pārsteigs. Un pat savā dzimtajā un pierastajā pilsētā, pagastā vai ciemā piepeši var iezīmēties kāda iepriekš neievērota detaļa vai vēstures stāsts. Paturot šos atklājumus prātā, vārds “vēsturisks” sāk piepildīties ar saturu. Rodas jaunas pieredzes un atklāsmes par savas zemes īpašo raksturu.
Nozīmīgu ieguldījumu latviešu vēsturisko zemju kultūras mantojuma apziņā un izpratnē dod prasmīgi un nesavtīgi pašvaldību darbinieki, radošās apvienības, tautas mūzikas kapelas, folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas lietišķās mākslas studijas. Varbūt salīdzinoši lēna, tomēr aizvien pamanāmāka ir tautas tradīciju ievīšanās Latvijas laikmetīgajā un populārajā kultūrā, jo īpaši mūzikā. Latviešu vēsturisko zemju dzīvesveidu, kultūru, pasaules uztveri un noteiktā laika estētiskos ideālus praktiskos un dekoratīvos priekšmetos atspoguļo tautas lietišķā māksla. Vietas identitātes un piederības izjūtas veidošanā liela loma ir vietējām atmiņas institūcijām – muzejiem, bibliotēkām un arhīviem.
Spēcīgas identitātes
Tāpat kā daudzu citu tautu un nāciju, arī latviešu tautas “audums” ir austs no ļoti dažādiem dzīpariem. To veido kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautas, kā arī seno Latvijas pirmiedzīvotāju, lībiešu, kultūras un valodas bāze, tradīcijas un vērtības. Latviešu nācijas tapšanā būtiska bijusi arī vācbaltiešu kultūras ietekme.
Vidzeme
Vidzemē 12. un 13. gadsimtu mijā sākās Livonijas krusta kari, kuru rezultātā vietējie iedzīvotāji tika kristīti, pakļauti un iekļauti Rietumu kultūras telpā. Bīskapa Alberta 1201. gadā dibinātā Rīga kļuva par krusta karu galveno bāzi Baltijas zemēs. Ar lībiešiem jeb līviem (latīņu livones) un viņu apdzīvotajām zemēm Daugavas un Gaujas upju lejtecēs saistīta arī viduslaiku Livonijas nosaukuma izcelsme, ko vēlāk attiecināja uz visu krusta karotāju pakļauto baltu un Baltijas somu apdzīvoto teritoriju – mūsdienu Latviju un Igauniju.
Senatnē lielu daļu mūsdienu Vidzemes apdzīvoja baltu sentauta latgaļi, kam bija noteicošā loma latviešu tautas etnoģenēzes procesos un ar kuru etnonīmu (latīņu val. Letthi, Lettigalli; vidusaugšvācu val. Letten) saistīta vārdu ‘latvieši’ un ‘latgalieši’ cilme.
1917. gadā arvien aktīvāk tika izvirzītas prasības pēc latviešu apdzīvoto teritoriju autonomijas un apvienošanas vienā administratīvā vienībā. Šīs prasības sāka īstenoties arī lielākajā latviešu vēsturiskajā zemē Vidzemē, igauņu apdzīvotie apriņķi tika izslēgti no Vidzemes guberņas. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas, uzvaras Neatkarības karā un valsts robežas noteikšanas Vidzemē sākotnēji tika izveidoti Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi, bet 1925. gadā atsevišķi izdalīts vēl Madonas apriņķis.
Latgale
Pilsētās, miestos un sādžās līdz ar Latgales latviešiem jeb latgaliešiem bija daudz ebreju, krievu, baltkrievu, poļu un citu tautību iedzīvotāju. Liela bija arī konfesionālā dažādība – katoļi, jūdaisti, pareizticīgie, vecticībnieki un citi. Plaisa starp Latgali un pārējo Latviju padziļinājās, jo Latgale ilgstoši bija to zemju ietekmē, kas atradās uz austrumiem un dienvidiem, kamēr pārējās Latvijas daļās bija spēcīgs vācbaltiešu faktors un līdz ar to Rietumeiropas un Ziemeļeiropas kultūras iespaids. Par spīti dažādiem ierobežojumiem attīstījās latgaliešu rakstu valoda – vēsturisks latviešu valodas paveids.
Latgales kongresā Rēzeknē 1917. gada pavasarī pieņemtajam lēmumam par Latgales teritorijas atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi bija ievērojama loma Latvijas nacionālās valsts veidošanās procesā.
Kurzeme
Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja viena no baltu sentautām kurši, bet tās ziemeļdaļu – Baltijas somiem piederošie lībieši. Vikingu laikmetā tagadējās Grobiņas apkaimē 6.–9. gadsimtā bijusi pastāvīga skandināvu apmetne.
Livonijas krusta karu laikā kurši ilgstoši pretojās krustnešiem, taču 13. gs. otrajā pusē arī Kursa tika iekarota. Vairāku kuršu dzimtu pēcteči – tā sauktie kuršu ķoniņi – viduslaiku Livonijā tomēr saglabāja brīvļaužu tiesības un turēja mantojamus lēņus.
Pēc viduslaiku Livonijas sabrukuma Kurzemes un Zemgales teritorijā 1561./1562. gadā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Lai gan formāli tā sākotnēji bija vasaļatkarībā no Lietuvas dižkunigaitijas, pēc 1569. gada – no Polijas un Lietuvas kopvalsts, hercogiste vairāk nekā 230 gadus reprezentēja vietējo valstiskumu, vācu hercogu un muižnieku dzimtu kultūrvēsturiskais mantojums ir daļa no Kurzemes kopējās identitātes. 1795. gadā hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijā un pārvaldīta kā Kurzemes guberņa. Jaunajā Latvijas valstī tā tika sadalīta Kurzemes un Zemgales apgabalos.
Zemgale
Lielākā daļa Zemgales teritorijas ir līdzenums, atšķirībā no pārējām latviešu vēsturiskajām zemēm, kurās ir arī augstienes.
Baltu sentauta zemgaļi minēta skandināvu un citos rakstītajos vēstures avotos no 11. gadsimta. Viņu apdzīvotā teritorija ietvēra mūsdienu Latvijas vidieni, Lielupes baseinu un iesniedzās Ziemeļlietuvā. Zemgaļiem bijis ievērojams ieguldījums latviešu un lietuviešu etnoģenēzē.
Livonijas krusta karu laikā zemgaļi līdz pat 13. gs. beigām ilgstoši pretojās krustnešiem, tomēr Zemgale kopā ar citām baltu sentautu vēsturiskajām zemēm nonāca Vācu ordeņa Livonijas atzara varā. Vēlākajos gadsimtos tā bija gan Kurzemes un Zemgales hercogistes, gan Krievijas impērijas Kurzemes guberņas sastāvā.
Kad 1918. gadā nodibinājās neatkarīgās Latvijas un Lietuvas valstis, tām vairāku gadu garumā sarežģītās sarunās bija jāvienojas par robežu, jo iepriekšējās administratīvi teritoriālās vienības ne vienmēr atbilda iedzīvotāju etnogrāfiskajām robežām.
Latvijas Republikā Zemgales apgabalā ietilpa arī Sēlijas apriņķi. Šāda pieeja saglabājās arī pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un daļēji arī mūsdienās (Zemgales tiesu apgabals, Saeimas vēlēšanu Zemgales apgabals u. tml.).
Sēlija
Sēlija ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidaustrumos, Daugavas kreisajā krastā. Dienvidos tā robežojas ar Lietuvu, ziemeļos tās dabiskā robeža ar Latgali un Vidzemi ir Daugava. Austrumos ir robeža ar Baltkrieviju, bet rietumos no Zemgales to nošķir Taurkalnes mežu masīvs.
Sēļi ir viena no baltu pirmtautām, bet viņu kultūra senatnē daudzējādā ziņā bija līdzīga latgaļu kultūrai, tādēļ jau 14. gs. iezīmējās sēļu saplūšana ar latgaļiem. Ar laiku abas sentautas iekļāvās latviešu tautas sastāvā. Tomēr sēliskās izloksnes un citas kultūrvēsturiskās atšķirības daļēji saglabājās arī tad, kad Sēlija kopā ar Zemgali bija gan Kurzemes un Zemgales hercogistes, gan Krievijas impērijas Kurzemes guberņas sastāvā.
Lai gan jaunajā Latvijas valstī un arī pēc tās valstiskās neatkarības atjaunošanas Sēlija formāli nebija atsevišķs apgabals, iedzīvotāji iestājās par tās kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu. Tagad Sēlija atzīta par vienu no piecām latviešu vēsturiskajām zemēm, tās vēsturiskais ģerbonis oficiāli nostiprināts ar likumu.
Sēlija ir visretāk apdzīvotā latviešu vēsturiskā zeme. Tās apdzīvojuma struktūru veido mazpilsētas, ciemi un salas. Lauku iedzīvotāji apmetušies skrajciemos, ko veido atsevišķu viensētu grupas.