Katra Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku reize izgaismo kādu tēmu - vadmotīvu, kas dziesmā, dejā, instrumentālajā mūzikā, teātra spēlē un tautas lietišķās mākslas rakstos rosina domāt par mūsu tautai un katram tās cilvēkam būtiskām vērtībām. 2028. gadā notiks XXVIII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVIII Deju svētki. Tiem izraudzīta virstēma SIRDSAPZIŅA un atslēgas vārdi: mantojums, vērtības, gudrība, sirsnība, cieņa. Autors – dzejnieks, publicists Henriks Eliass Zēgners.
Droša sirds kopā ar gudru prātu dara lielas lietas:
“Bāliņ, tavu drošu sirdi,
Tavu drošu padomiņu.” *
“Sirdsapziņas” tēmas ideja izriet no tautasdziesmām un to apceres latviešu dzejas tradīcijā**. Tautasdziesmu vēstījums caur simbolismu un poētiku ietver paaudžu paaudzēs mantotās, pieredzē balstītās mācības – zināšanas, kas atgādina par dzīvē būtisko. Tautasdziesmu vērtību sistēmā tiek godāta gudrība, čaklums, nesavtība, žēlsirdība, drosme, tās nopeļ slinkumu, skaudību, vardarbību un ļaunumu, tajās nav lišķības vai patosa. Sirdsapziņu var skatīt kā mantoto zināšanu un ētisko principu iemiesojumu cilvēkā, kas ļauj sajust labestības vērtību. Šī tēma aicina iet ceļu, kurā Dziesmu un deju svētki sniedz iespēju caur tautas mākslu konceptuāli pievērsties individuālām un kolektīvām pārdomām par nozīmīgo – garīgām un cilvēciskām vērtībām, liekot lietā poētiskā mantojuma gudrību. Tas ir aicinājums meklēt iedvesmu mantojuma saknēs, lai skatītu sirdsapziņu kā motivācijas un spēka avotu gan ikdienas dzīvē, gan tradīciju turpināšanā – laikā, kad Latvijas kultūru apdraud ārēji spēki un šim darbam piemīt eksistenciāla atbildība. Dziesmu un deju tradīcijas fenomens – vienbalsība daudzbalsībā – ir neatsverama iespēja vienoties gan mūzikā, gan dejā, gan emocionālā pieredzē. “Sirdsaspziņas” tēma aicina šos svētkus veidot, godājot mantotās zināšanas, un svinēt tos kopīgā, patiesā sirsnībā.
* Kursīte Janīna. 2018. “Dainu kodekss”. Rīga: “Rundas”. 467. lpp. LD 33235.
** Padomju okupācijas periodā par “tautas sirdsapziņu” nereti tika dēvēti dzejnieki, savukārt dzejā sastopamo praksi pārskatīt tautasdziesmas, folkloru un mitoloģiju iespējams izsekot kopš latviešu literatūras dzimšanas – starp zināmākajiem piemēriem var minēt Ausekli, Raini, Aspaziju, Kārli Skalbi, vēlākā laikā Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku, Inesi Zanderi, kuru teksti bieži komponēti arī kormūzikā. Ojārs Vācietis 1978. gadā raksta: “Tā ir tautas sirdsapziņa, / un tai mūžam tādai būt – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, / pūt, vējiņi, pūt…”
Foto - Mikus Kļaviņš; LNKC.